Birkerta laiks – tieši tā saucas viena būtiska daļa no ekspozīcijas par Nacionālās bibliotēkas projekta idejas attīstību no Latvijas valsts pirmsākumiem līdz Gaismas pils īstenošanai. Laiku var mērīt ar viņa personības klātbūtni un tas ir liels likteņa apbalvojums.
„Es esmu dzimis zem viena zvaigznāja ar moderno arhitektūru un gandrīz tad pat, kad dzima Bauhaus arhitektūras skola,” nesenā mūsu sarunā atgādina Birkerts. Tas, lai akcentētu savu piederību noteiktam domāšanas virzienam un ilglaicību profesijā. Kad izcils radošs mūžs ir noslēdzies, arī mūsu pienākums ir atskatīties, minēt būtisko un paliekošo, fiksēt kolēģu un kritiķu teikto.
Pasaulē viņš nāca jaunās un neatkarīgās Latvijas valsts septītajā gadā, 1925. gada 17. janvārī, un viņa vecāki Pēteris Birkerts un Mērija Šopa-Birkerts pārstāvēja to akadēmiski izglītoto Latvijas inteliģences daļu, kas latviskās kultūras mantojuma vērtības un īpaši folkloru sāka apzināt un sistematizēt vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā. Pēteris Birkerts bija viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem – atzīts daiļrades psihologs, rakstnieks, folklorists un filozofs. Māte – valodniece, folkloriste un skolotāja. Vecāku garīgais mantojums atstāja būtisku ietekmi uz nākamo arhitektu, un Birkerta daiļrades pētniecei un arhitektūras kritiķei Kejai Kaizerei ļāva secināt „Latviskie simboli, mitoloģija un literatūra veidoja Birkerta personību, pirms viņš pats spēra pirmos soļus. Birkerts ir mantojis savu vecāku izteiksmes spēju. Šajās kopsakarībās ir meklējamas gan trāpīgās metaforas, gan asprātība, gan simboli, kas tik raksturīgi viņa arhitektūrai. Un Birkerta interese par radīšanas psiholoģiju ir tieši saistīta ar viņa tēva radošo darbību.” (The Architecture of Gunnar Birkerts, AIA Press, Washington,1989)
Šo visu lasot, varam būt gandarīti par 13 gadus vecā Gunāra skaidro izvēli kļūt par arhitektu un viņa spēju dzīves 93. gadā kritiski vērtēt savu un kolēģu veikumu vai notikumus Latvijā. Te vietā piebilst, ka tieši Birkerta ticība Nacionālās bibliotēkas īstenošanas iespējai ceturtdaļgadsimta garumā bija izšķirošais faktors – valdības mainījās, sabiedrības atbalsts cēlās un krita līdz ar mediju un politiķu konkrētā mirkļa konjunktūru. Reizēm šķita, ka Nacionālajai bibliotēkai ir tikai 3 stūrakmeņi – pats autors, Bibliotēkas direktors Andris Vilks un latviešu trimdas sabiedrība. Tās ziedojumi pašai būvei un apjomīgai grāmatai par Nacionālo bibliotēku bija būtisks pienesums. Tāpat atbalsts Okupācijas muzeja attīstībai, kur Meistara arhitektoniskās idejas īstenošanā politisku un profesionālu peripetiju ir vairāk nekā pragmatiskas rīcības.
Mēs nereti runājam par ēkas dvēseli, par tās muzikalitāti. To ir svarīgi akcentēt arī saistībā ar Birkertu – viņš jaunībā dziedāja korī, spēlēja vijoli un klavieres. Zīmīgi, ka dzimtas klavieres (tās pašas, pie kurām Meistars sēdēja savos bērna gados) tagad ir organiska daļa no Meistaram veltītās pastāvīgās ekspozīcijas Nacionālās bibliotēkas virsotnē – 12.stāvā. Un tas ir loģiski, jo Nacionālā bibliotēka ir viņa radošā mūža pārliecinošs vainagojums. Te arī pavediens turpinājuma tēmai – šī izstāde, Birkerta bibliotēka mūsu Nacionālās bibliotēkas Mākslas lasītavā un bagātais artefaktu klāsts Bibliotēkas fondos ir pamats sava veida Birkerta daiļrades muzejam.
Tas un jaunas publikācijas par Birkertu ir svarīgas, jo pasaules arhitektūras mediju telpu šodien piepilda jaunas arhitektūras zvaigznes - 2017. gada augustā pat Latvijā nav vienkārši saprast, cik populārs un profesionāli novērtēts bija Gunārs Birkerts 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. 1982. gadā sērijā „GA” (Global Architecture) Japānā tika publicēts apjomīgs foliants par Birkerta daiļradi. Grāmata par Gunāru Birkertu bija pirmā sērijā, kurā sekoja izdevumi par Kevinu Roču, Rikardo Bofilu, Karlo Skarpu, Ēro Sārinenu, Aratu Isozaki, Mario Botu, Ričardu Meijeru, Jernu Utzonu, Ieu Peju... tās visas ir globāla mēroga arhitektūras zvaigznes. Tajā pašā gadā ASV arhitektūras skolu vadītāji (Birkerts 29 gadus bija profesors Mičiganas universitātē un Goda profesors vairākās pasaules arhitektūras skolās) nosauca visu laiku labākos arhitektus. Birkerts bija sestajā vietā aiz F. L. Raita, I. Peja, A. Ālto, L. Kāna, Ē. Sārinena un Lekorbizjē. Un tieši pie Ēro Sārinena Birkerts veidojās par pasaules līmeņa arhitektu, tur viņš strādāja kopā ar pieminēto Kevinu Roču, arī Robertu Venturi un Cēzaru Pelli, kuru būves kā vietzīmes atrodamas daudzās valstīs. Birkertam veltītā Ilinoisas Universitātes izdevumā (1983) Pelli raksta: „Viņš ir īsts un neierobežots arhitekts, kurš pilnībā apzinās to lomu un sociālo atbildību, kāda ir viņa projektētajām ēkām. Viņš arvien uztur spēkā patiesas rūpes par savu būvju lietotāju komfortu un labsajūtu, par būtisko attiecībās starp kopumu, detaļām un cilvēcisko mērogu.” Bet kas tad padara Birkertu īpašu, atšķirīgu un pamanāmu pasaules arhitektu daudzu miljonu saimē, kāpēc tieši viņam veltītas 7 monogrāfijas un cildinoša piemiņas publikācija New York Times 17.augustā? Publikācija ar Birkerta dzīves faktu pieminējumu un latviskās identitātes izcēlumu, ar mūsu Nacionālās biblotēkas un citu ikonisko būvju attēliem. Kas arhitektūras kritiķiem liekas īpašs, kas liek saukt viņu par gaismas arhitektu, ekspresīvu modernistu, simbolu un metaforu lietotāju? Korningas stikla muzejs, Hjūstonas un Kanzassitijas mākslas muzeji, Federālo rezervju banka Mineapolē, Martina Lutera Kinga bibliotēka Sanhosē, baznīcas Kolumbusā vai Anārborā?
Te jācitē ASV arhitektūras kritiķe un īpaša Birkerta daiļrades pazinēja Keja Kaizere: „Pāri visām lietām – Gunārs Birkerts nav tiešs kāda stila sekotājs. Distancēšanās no saviem laikabiedriem arvien ir bijusi būtiska viņa profesionālās karjeras daļa. Šis Baltijas valstī Latvijā 1925. gadā dzimušais arhitekts radošo neatkarību vērtē visaugstāk. Un vienīgie apzīmējumi, kas nemainīgi raksturo viņa arhitektūru, ir – tā seko modernisma principiem un ir ekspresīva.” („World Architecture”, nr. 36.)
Meistara domāšanu precīzi raksturo arī arhitektūras kritiķis Viljams Mārlins: „Birkerts ir izteikti subjektīvs, ar spēcīgu introspektīvu iezīmi un ievērojamu intuitīvo dziļumu. Viņa spēja vizualizēt un piešķirt racionālai domāšanai redzes dimensiju, tādējādi bagātinot radošas domas intelektuālo un analītisko pusi, ir augsti attīstīta un īpaši izceļama.” (GA, ievads, Tokija, 1982.)
Akcentējot mūsu Nacionālās bibliotēkas būvi, britu arhitektūras kritiķis Herberts Raits raksta: „Gunārs Birkerts, viens no ievērojamākajiem ASV pēckara perioda arhitektiem, kurš modernismu ir attīstījis caur metaforu un materiālu lietojumu. Tagad viņš ir īstenojis īpašu būvi stikla kalna veidolā savā dzimtenē – jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, simbolu valsts neatkarībai.” (Žurnāls „Blueprint”, 2014, nr. 335.)
Gunārs Birkerts savā radošajā mūžā radījis projektus gandrīz 300 ēkām, daudzas no tām pamatoti var uzskatīt par ikoniskām ASV un pasaules arhitektūras kontekstā. Viņa ēkas iekļautas 150 visu laiku ASV labāko būvju reģistrā. Birkerta balvu un atzinību klāsts ir ievērojams – pēdējā no tām ir Amerikas Arhitektu Institūta īpašā atzinība par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku vēl šī gada pavasarī. Viņa būvju klāstā nav neviena debesskrāpja – viņš ar debesīm sarunājās ar savām baznīcu būvēm, viņš nav projektējis nevienu tirdzniecības centru, jo ar savu arhitektūru „tirgoja” garīgumu – viņš pasaules arhitektūras vēsturē paliks kā muzeju, universitāšu un skolu ēku arhitekts. Bet pāri visam bibliotēkas – divi desmiti ASV un Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka – simbols, metafora un arhitektonisks piemineklis Latvijas valstiskuma atjaunošanai.
Pasaules arhitektūras kultūrai piederošais Gunārs Birkerts ir un paliks viens no lielajiem Latvijas kultūras vēstnešiem pasaulē.
JĀNIS DRIPE
laikrakstam «Laiks» 22.08.2017
