Ekselence ministr,
Mūsu mīļā un ļoti cienījamā Marina Kosteņecka,
Visi šajā stāstā iesaistītie,
Mīļie viesi!
Šodien te valda liela pacilātība un priecīgs satraukums. Kā nu ne – jau veselu nedēļu Latvijas sabiedrības uzmanība ir nokaitēta un saasināta. Avīze “Diena”, LTV raidījums “1:1”, žurnāls “Ir”, Latvijas Radio, visi tā vien vēsta - Marinai Kosteņeckai tiek izdotas uzreiz četras grāmatas. Ne tā, kā parastiem rakstniekiem – pa vienai, bet veselas četras uzreiz. Bet Marinas dzīvē nekas nenotiek kā parastiem cilvēkiem. Viņai viss iznāk neparastāk, dziļāk, sirsnīgāk. Plašāk un īstāk. Un tāpēc mēs viņu mīlam.
Vispirms es gribu teikt, ka tā ir liela laime – darīt kaut ko kopā ar Marinu. Tas nenotiek viegli, tā ir privilēģija, kas ir jānopelna, bet gandarījums no paša darba procesa un pēc tam no rezultāta ir milzīgs. To varu Jums apliecināt.
Kā tad mūsu LNB Atbalsta biedrība tika līdz šim godam?
Tāpēc, ka Marina vienmēr ir bijusi nemiera gars un ir vienmēr iestājusies par vājāko. Tas bija laiks deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā, kad bibliotēkas būvēšanas nepieciešamība bija vēl Latvijas sabiedrībai jāpierāda un jāaizstāv. Un tur, kur kāds ir jāaizstāv, tur ir klāt Marina. Tā nu Marina veselus trīs gadus darbojās Atbalsta biedrības valdē un kļuva par savējo.
Tad bija periods, kad bibliotēku cēla. Tam sekoja atklāšana. Biedrība bija pārņemta ar notikumu gaitu, ievākšanos jaunajās telpās, un mūsu un Marinas gaitas šķīrās. Īstenībā Marinai pavisam nebija nekādu gaitu, jo viņa netika laukā no sava ceturtā stāva dzīvokļa, kur nav lifta.
Un tā Marina pat nebija redzējusi šo jauno bibliotēkas ēku, par kuru pati bija cīnījusies.
Par to, kā tapa grāmata “Мой XX век” kopā ar Georgu Stražnovu, Marina izstāstīs pati, bet tas bija, ja tā teikt, Marinas “samizdats”, un atklāšana notika mazā privātā veikaliņā. Uz turieni, iekšējās balss vadīts, devās LNB direktors Andris Vilks, un pēc tam mudināja mūs rīkot nopietnāku un plašāku grāmatas atvēršanu LNB telpās.
To tad mēs arī noorganizējām savā Draugu telpā jeb bibliotēkas veikalā pirmajā stāvā. Un tā bija pirmā reize, kad Marina nokļuva Gaismas pilī. Diena bija emociju pilna. Saruna bija brīnišķīga, un tās laikā Marina pieminēja tās daudzas vēstules, ko saņēmusi no cilvēkiem, kuri tajos grūtajos laikos, kad Marina saņēma Interfrontes uzbrukumus, pauda viņai savu atbalstu, un Marina sarunas laikā ieteicās, ka tās būtu jāapkopo un jāizdod kā apliecinājums saliedētībai, kas toreiz valdīja Latvijas sabiedrībā.
Savukārt Biedrībai tā likās brīnišķīga ideja – izdot abas grāmatas – Мой XX век latviski un vēl iecerēto vēstuļu grāmatu – un kopā ar Marinu apceļot Latvijas lauku bibliotēkas, lai atgādinātu cilvēkiem trauksmaino, grūto un reizē skaisto laiku pagājušā gadsimta beigās, kad atdzima mūsu valsts, bet caur ļoti personisku stāstu, kurā netrūkst laimes asaru un ērkšķu.
Tā – ar ienākšanu Gaismas pilī un apņemšanos ķerties pie jauniem darbiem - Marinas dzīvē sākās jauns, piesātināts posms. Un tikpat piesātināts tas bija Olitai Rozenbergai, kura vadīja mūsu projektu un māksliniecei Annai Aizsilniecei, kuras abas ir pavadījušas ne vienu vien neaizmirstamu dienu un stundu Marinas mājās, šķirstot vēstules, fotogrāfijas, runājoties un rokoties atmiņās.
Un šodien mēs esam bezgala laimīgi, ka varējām būt izdevēji Marinas grāmatu krājumam latviešu un krievu valodās. Mūsuprāt, ir tapis kaut kas bezgala vērtīgs un skaists. Tam ir nozīme ne tikai Marinas pašas daiļradē, bet šīs grāmatas iedot krāsu un garšu veselam laikmetam, kuru par savu sauc vairākas paaudzes. Grāmatas, kas daudziem jauniem cilvēkiem varbūt liks paraudzīties uz mūsu kopējo pagātni un cilvēkiem, kas to veidoja, redzīgākām acīm un atbrīvoties no melnbalta attēla un stereotipiskiem priekšstatiem, kādi nereti jādzird publiskajā telpā.
Mēs esam laimīgi, ka divas Latvijas jaunāko laiku vēsturē ļoti nozīmīgas un Marinai ļoti tuvas personības – Knuts Skujenieks un Dainis Īvāns piekrita strādāt pie ievadvārdiem grāmatām.
Mēs esam laimīgi, ka mums izdevās atrast bezgala atsaucīgus atbalstītājus – gan Valsts Kultūrkapitāla fondā, gan Baltic International Bank un Valērija Belokoņa personā, gan Rīgas domē, gan AS Latvijas gāze, gan uzņēmumā Arctic Paper, gan Jelgavas tipogrāfijā.
Un visbeidzot – mēs esam laimīgi par Marinas Kosteņeckas atgriešanos publiskajā apritē, cilvēki ir ļoti priecīgi Jūs atkal dzirdēt un redzēt. Marina, sirsnīgu sveicu!
