2019. gada augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība izdeva rakstnieces Marinas Kosteņeckas atmiņu krājumu “Mans XX gadsimts”. Pēc atvēršanas svētkiem Gaismas pils korē rakstniece kopā ar Biedrību devās grāmatas prezentācijas braucienos pa visu Latviju.
Gada laikā apceļotas 29 Latvijas vietas un tikšanos ar rakstnieci apmeklējuši ap 2000 interesentu. Pasākumus vadīja LNB Atbalsta biedrības direktore un ar rakstnieci sarunājās par viņas vecāku likteni un bērnību, par to, kā Marina Kosteņecka kļuvusi par rakstnieci, par viņas radošajiem darbiem un publicistiku, par Čukotkā pavadīto laiku, pievienošanos Tautas frontei, sarežģīto Atmodas laiku un Latvijas Neatkarības atgūšanu, braucieniem uz Černobiļu, PSRS Tautas deputātes gaitām Kremļa gaiteņos. Marinas Kosteņeckas dzīve bijusi tik bagāta un neparedzamu pavērsienu pilna, ka šī gada laikā katrā tikšanās reizē ar lasītājiem runāts par atšķirīgiem tematiem un Marinas Kosteņeckas dzīves posmiem. Tāpēc katrs šāds pasākums bijis unikāls un neatkārtojams, katra viesošanās vieta un tās cilvēki veidojuši savu īpašo atmosfēru un tēmu loku. Arī rakstniecei šīs tikšanās sniegušas daudz pozitīvu emociju un dzīvesprieku – viņa tās sauc par savām “labākajām zālēm”.
Lielais pasākumu apmeklētāju skaits, interese un vēlēšanās tikties ar rakstnieci apliecina, cik liela vērtība ir laikabiedru un vēstures aculiecinieku atmiņām, cik nepieciešams ir sabiedrībai dzirdēt iedvesmojošus dzīvesstāstus. Rakstniece joprojām ir autoritāte sabiedrībā, cilvēki vēlas viņu redzēt, dzirdēt un ieklausās viņas viedoklī par aktuāliem jautājumiem un problēmām. Kopš 2019. gada oktobra Marina Kosteņecka viesojusies: Rīgā, Ogrē, Pļaviņās, Ventspilī, Tukumā, Limbažos, Bauskā, Jēkabpilī, Gulbenē, Staicelē, Talsos, Valkā, Kolkā, Jūrkalnē, Rožupē, Jūrmalā, Salaspilī, Tūjā, Ludzā, Zilupē, Madonā, Valmierā, Liepājā, Nīcā, Saldū. Bieži šīs tikšanās atspoguļotas reģionālajā presē un TV. Pēc pasākuma Saldū laikrakstā “Saldus Zeme” četros turpinājumos (13., 19., 20. un 26. novembrī) publicēts raksts, kas lieliski un visaptveroši atspoguļo arī gada laikā notikušos pasākumus un tajos aptvertās tēmas. Autore – Agrita Maniņa. Piedāvājam iepazīties ar šo publikāciju.
Rakstnieces tikšanās ar lasītājiem notikušas ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Atmiņu krājuma “Mans XX gadsimts” izdošanu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Baltic International Bank un Valērijs Belokoņs, Kalēju biedrība, AS Latvijas Gāze, Rīgas dome, Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Marinas Kosteņeckas atmiņu krājums ietver četras grāmatas – „Mans XX gadsimts“ un „Vēstules no XX gadsimta“ krievu un latviešu valodā. Grāmata „Mans XX gadsimts“ sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu neparastā žanrā – kā divu laikabiedru saruna «skype». Savukārt “Vēstules no XX gadsimta” apkopo ļoti personiskas vēstures liecības – lasītāju vēstules rakstniecei Atmodas laikā. Grāmatu priekšvārdus rakstījuši Dainis Īvāns un Knuts Skujenieks.
Publikācija laikrakstā "Saldus Zeme" 13., 19., 20. un 26. novembrī
Latvijas cilvēki sāka mosties
Autore - Agrita Maniņa
Rakstnieces, publicistes, sabiedriskās darbinieces MARINAS KOSTEŅECKAS viesošanās Saldū bija notikums.
Tā nozīmīgumu var piedēvēt gan literatūrai, gan valsts vēsturei, gan arī pilsoniskumam un cilvēciskai stājai. Viešņa dāvināja spilgtus stāstus no savas raibās dzīves, un klausītāji tiem atsaucās, paužot izjūtas. Viņi kāri tvēra teikumus, it kā slāpju brīdī būtu nonākuši pie dzidra avota. Tāds sen nebija uziets, un nu varēja atveldzēties.
Grāmatas par dzīvi
Manas žurnālistiskās veiksmes nenoliedzami saistītas ar cilvēku uzticēšanos — par viņu darbu, likteņgaitām, centieniem, idejām. Tā arī 2019. gada nogalē nolēmu uzrakstīt vēstuli Marinai Kosteņeckai ar jautājumu — kāds viņai bijis aizejošais gads? Rakstniece aktīvi publicējas feisbukā, tā ka zināju: ir, ar ko dalīties.
Atbildi saņēmu drīz: “Šis gads bija ļoti dāsni piepildīts ar pozitīvām emocijām! Sākot ar to, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība laida klajā uzreiz četras manas jaunās grāmatas (divas krievu valodā un divas latviešu valodā), manus memuārus par nodzīvotu dzīvi: Mans XX gadsimts un Vēstules no XX gadsimta.
Tā kā esmu Latvijas krievu rakstniece, mana mātes valoda ir krievu, skolu un augstskolu esmu beigusi krievu valodā, arī visas savas grāmatas rakstu krieviski, bet latviski tās iznāk tulkojumā. Man bija milzīgs prieks un pārsteigums, kad LNB Atbalsta biedrība piedāvāja man iztulkot un izdot latviešu valodā memuāru grāmatu Mans XX gadsimts, kuru es pirmo reizi izdevu pirms gada par savu naudu kā dāvanu Latvijas simtgadei. Piedāvājums iedvesmoja mani ķerties pie darba un uzrakstīt arī otru memuāru sējumu Vēstules no XX gadsimta. Tas bija mans sens sapnis! Jo tajās vēstulēs ir iemūžināts latviešu tautas gaišās dvēseles portrets tieši caur krievu rakstnieces skatījuma prizmu — grāmatas kodolu veido vēstules, kuras tauta rakstīja man Atmodas laikā.
Un tad notika kaut kas fantastisks — visas četras grāmatas 2019. gada 25. septembrī tika prezentētas Gaismas pilī! Savos invalīda ratos (veselības problēmu dēļ esmu tagad piesieta pie ratiņkrēsla) es kā tāds Antiņš zelta zirgā uzbraucu stikla kalnā! Prezentācija notika LNB augšējā stāvā…
Visas četras grāmatas dāvina tām Latvijas reģionālajām bibliotēkām, kuru lasītāji vēlas tikties klātienē ar autori. Esam ciemojušies jau vairākās bibliotēkās, un zāles visur ir pārpildītas! Tikšanās pieteikumi turpina nākt, un man liels prieks, ka arī Saldus pilsētas bibliotēka jau atsūtījusi savu pieteikumu. Tātad — uz saredzēšanos!”
Laikmeta nospiedumi
Pavasara tikšanos kovida dēļ pārcēla uz rudeni, taču nekas nebija nokavēts — rakstnieces 75. jubilejas gads turpinās! Viņai uz Saldu līdzi atbrauca LNB Atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone, kas arī vadīja tikšanos un stāstīja par M. Kosteņeckas grāmatu tulkošanu un izdošanu. Abas pazīstamas jau gadiem un sabiedriskās norisēs kopā apēdušas pudu sāls, piemēram, stāvējušas pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas šūpuļa 1998. gadā, kad nebija skaidrs Gaismas pils liktenis. “Marina vienmēr ir tur, kur kādam vajadzīga aizstāvība, kur kāds vājāks lūdz palīdzību,” uzsvēra K. Pētersone.
Marina Kosteņecka stāstīja lielākoties par pirmsatmodas un Atmodas gadiem, par ko arī pauž grāmatas Mans XX gadsimts un Vēstules no XX gadsimta. Taču atšķirībā no citām vietām dalījās vēl smeldzīgā stāstā par saviem braucieniem uz Černobiļu pēc atomkatastrofas, tur piedzīvoto un izjusto, tā nospiedumiem viņas dzīvē šodien. Tikai saldeniekiem! — viņa bija vēlīga.
Cilvēciskais fons
Māra Čaklā pilsētā Saldū autore stāstīja, ka ar dzejnieku bijuši ne tikai kolēģi ar kopīgām gaitām literatūrā, bet arī draugi. “Manai grāmatai Mans XX gadsimts moto ir viņa vārdi: “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Tāds arī mans 20. gadsimts,” viņa stāstīja. “Krievu valodā šīs rindas skaisti un precīzi iztulkojis krievu dzejas klasiķis Andrejs Vozņesenskis: “Ja bogat, ja vlaģeju kaznoi; v ņei vsjo to, čto slučilosj so mnoi.” Pirmajai grāmatai ievadu rakstīja Dainis Īvāns, Tautas Frontes vadītājs un mans kolēģis cīņā Kremlī, Maskavā, par Latvijas neatkarību, bet otrai grāmatai — dzejnieks Knuts Skujenieks. Viņš diemžēl ir vienīgais no maniem līdzgaitniekiem, kurš vēl dzīvs.
Viņš uzrakstīja lielisku ievadu, kas sākas ar vārdiem: “Grāfien, jūs esat ģeniāla!” Tā viņš mani katru rītu modināja Dubultu jaunrades namā, kur mēs kādu laiku uzturējāmies kopā. Un tur tieši manā laikā bija arī Māris Čaklais un vēl citi dzejnieki. Kāpēc viņus pieminu? Vakaros, kad diezgan agri slēdza bāru — tas, protams, bija iemīļotākā vieta dzejniekiem un rakstniekiem —, vajadzēja turpināt lasīt dzeju, strīdēties par dzīvi un politiku. Tajās sarunās jau dīga Atmodas asni. Tad visi pārvietojās uz Marinas Kosteņeckas numuriņu, jo man tur bija spirta lampiņa, uz kuras varēja uzvarīt kafiju. Tā — es vārīju kafiju, bet dzejnieki diskutēja, lasīja, un bieži vien aizsēdējāmies līdz četriem pieciem rītā. Taču gulēt nedrīkstēja ilgi, jo brokastis bija stingri līdz 10. Ja līdz tam laikam neaizgāja, tad palika neēdis līdz pat pusdienām. Tāpēc Knuts Skujenieks uzskatīja par vajadzīgu mani pēc deviņiem modināt ar vārdiem: “Grāfien, jūs esat ģeniāla!” Šis teiciens mums bija kā simbols.”
Jaunrades namā biedrojās vai visi tā laika dzejnieki: Knuts Skujenieks, Māris Čaklais, Imants Ziedonis, Imants Auziņš un citi. Reizēm līdz rītam sēdēja arī pie gruzīnu-armēņu izcelsmes krievu dzejnieka Bulata Okudžavas, kas spēlēja ģitāru. M. Čaklais tulkojis viņa dzeju.
M. Kosteņecka labi atceras Saldus dzejnieku arī barikāžu dienās. Tajā laikā Latvijas Rakstnieku savienības telpās, Benjamiņa kundzes savrupmājā Vecrīgā, otrajā stāvā virtuvē iekurināja krāsni, bet uz gāzes plīts caurām naktīm lielos katlos vārīja zupu. Kamīnzālē bija baltiem galdautiem apklāti galdi, un tur barikāžu aizstāvji gāja ieēst siltu zupu. “Tie cilvēki, kas atbrauca no laukiem, no kolhoziem ar traktoriem, ģērbušies ziemas zābakos un pufaikās, nāca ne tik daudz ēst, cik redzēt dzīvus rakstniekus,” rakstniece atcerējās ar siltumu. “Sievietes, Lija Brīdaka un Olga Lisovska, vārīja zupu. Tā kā Marina Kosteņecka, izņemot olu, neko vārīt neprot, viņa nemaisījās pa kājām, bet bija kopā ar vīriešiem kamīnzālē. Atceros, ka Māris Čaklais tur bija un sarunājās ar cilvēkiem, emocionāli uzrunāja viņus. Laiku pa laikam mēs kopā ar viņu ielēcām Rakstnieku savienības mašīnā un naktīs apbraukājām barikāžu vietas pa visu Rīgu un uzrunājām cilvēkus pie ugunskuriem.”
Pirms 4. maija
Barikādes jau aizstāvēja jaunatgūto Latvijas valsti — sargāja varas institūcijas, Augstāko padomi, Ministru padomi, televīziju, radio māju, telefoncentrāli. Taču pirms tām bija 4. maija balsojums, vēl agrāk — Tautas Frontes deleģētu deputātu cīņas Maskavā. Karina Pētersone sacīja: to kādreiz aizmirst. Vēsturi reducējam līdz īsiem nogriežņiem — Atmoda, 4. maijs, kāds atceras 21. augustu, un viss. Bet 1989. gada maijā Maskavā darbu sāka PSRS Tautas deputātu 1. kongress — Padomju Savienības vēsturē pirmais valsts varas orgāns, kura 5000 deputātus ievēlēja daļēji brīvās vēlēšanās; turklāt pirms tām vēl notika publiskas debates un uzstāšanās, kuru laikā vēlētāji varēja novērtēt kandidātus.
“Kongress bija ļoti nopietna lieta. Vispirms jau — kandidēšana vēlēšanās, jo vēl nekas nebija zināms [par Latvijas nākotni], vēl bija ļoti nopietni juridiski un politiski jācīnās, lai balsojums 4. maijā vispār kļūtu reāls un būtu leģitīms,” turpināja K. Pētersone. “Marina — visīstākā šo notikumu dalībniece, viņa zina — kurš tad atveda Atmodu Latvijā? Tauta sāka mosties, tāpēc ka radošā inteliģence gāja pie tautas un iedvesmoja ar savu dzeju, teātra izrādēm, ilgošanos pēc brīvības.”
Tie bija ļoti grūti brīži, par ko Marinai Kosteņeckai rakstīja Latvijas cilvēki, gan latvieši, gan krievi. Viņas arhīvā ir vairāk nekā 3000 vēstuļu. Tās sūtīja ne tik daudz rakstniecei, cik sabiedriskai darbiniecei — viņa bija viena no Tautas Frontes kandidātēm Tautas deputātu kongresā Maskavā. Daļu no vēstulēm viņa iemūžināja grāmatā pateicībā par sirds dāsnumu, skaisto un traģisko laiku 20. gadsimtā. Tās raksturo periodu, emocijas un to, kas notika ar autori. Laikmeta liecības.
Kā ievilka politikā
Marina Kosteņecka stāstīja: “Tagad saka: visi Atmodas līderi ir čekas maisos. Mani arī uzskata par vienu no Atmodas līderiem, jo parakstīju aicinājumu dibināt Latvijas Tautas fronti, tādi bijām seši cilvēki. Maisi ir vaļā — Marinas Kosteņeckas vārda tur nav un arī nevarēja būt. Nekad neesmu bijusi komuniste, tā ka man pat nevajadzēja nolikt biedra karti.
Es varu atbildēt par sevi. Tā nevar būt, ka čekas aģenti nebija iefiltrēti Tautas frontē — viņi bija visās kustībās —, bet kopumā Atmodu veidoja radošā inteliģence jau dažus gadus pirms tās. Citādi nevarētu vienā dienā 100 000 cilvēku sanākt Daugavas krastmalā ar sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās un prasīt, lai cilvēki, kurus ievēlēja par PSRS deputātiem un kuriem būs jābrauc uz Maskavu, cīnās par Latvijas neatkarību.
1989. gadā pirmoreiz PSRS vēsturē notika vēlēšanas, nevis balsojums, kurā iemet urnā lapiņu ar vienu uzvārdu. Būt par deputātiem bija atļauts lielākoties strādniekiem, no inteliģences — dažiem, bet nu [Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs] Gorbačovs pieļāva īstas vēlēšanas. Un tad sākās milzu cīņa starp Tautas fronti, kas jau bija izveidojusies, un Interfronti, ko nodibināja momentā pēc Tautas frontes.
Es neesmu politiķe ne pēc aicinājuma, ne talanta, nekad nevēlējos par to būt, bet mani politikā ievilka liktenis. Tautas frontes nodaļas bija visā Latvijā, un katrā nodaļā aicināja tautu, lai uzraksta to cilvēku vārdus, kurus grib redzēt Kremlī cīņā par Latvijas neatkarību. Vismaz ekonomisko neatkarību, uzreiz plāni nebija tik skaļi kā valstiska neatkarība.
Es biju vienīgā krievu rakstniece, kas uzstājās slavenajā Radošo savienību plēnumā [1988. gada 1. un 2. jūnijā], ko organizēja Jānis Peters. Zālē bija trīs krievu rakstnieki, bet tribīnē izskrēja uz nervu pamata vienīgi Marina Kosteņecka. Iepriekš domāju, ka būs kārtējā atklātā partijas sapulce, kurā bija obligāti jāierodas arī bezpartejiskajiem rakstniekiem, un smadzeņu skalošana. Nopirku žurnālu, ko lasīt, un apsēdos pēdējā rindā. Taču sākās tādas runas!... Es domāju: diez vai mēs tiksim ārā no zāles un mājās, droši vien melnās beretes mūs jau gaida pie Kongresu nama durvīm. Kaut kas neredzēts, nedzirdēts! Man arvien vairāk gribējās ko teikt, bet sapratu, ka jāizsver katrs vārds, jo runāja par Latvijas okupāciju (Vulfsona runa) un latviešu valodas saglabāšanu.
Mūs uz čeku tomēr neaizveda, mājās nonācu. Bet par gulēšanu nebija ne runas. Sēdos pie rakstāmmašīnas un divos eksemplāros caur koppapīru uzrakstīju, ko es gribētu pateikt. Man, padomju cilvēkam, bija iepotēts, ka, pirms kāpj tribīnē, obligāti jāatrāda runa kādam augstāk stāvošam. No rīta sameklēju Peteru: “Izlasi, ko es gribu teikt!” Peters skatās: “Ko tu te man dod? Ja gribi runāt — ej un runā!” Kaut kas nebijis — drīkstu bez atļaujas runāt, ko gribu? Tā sākās Atmoda.
Kad Rīgā sāka pienākt saraksti no Tautas frontes nodaļām, visos bija ierakstīts arī Marinas Kosteņeckas vārds. Man teica: “Tu nedrīksti atteikties kandidēt par deputāti, citādi nodosi tautu, kas tev uzticējās.” Tā es biju spiesta balotēties. Tagad, kad tuvojas vēlēšanas, visi metas pie siles, saukdami: “Ievēli mani, ievēli mani!”, bet toreiz mēs pat nesapratām, ko nozīmē ievēlēt. Ja es būtu zinājusi, kādai ellei man būs jāiet cauri pirms vēlēšanām… Tāda bija cīņa ar Interfronti — ar pretinieku. Tā mani pataisīja par izsūtīta fašista meitu — jo manu tēvu izsūtīja tāpat kā latviešus —, un es esot tāda pati fašiste, jo ābols no ābeles tālu nekrīt.”
Grāmatas pret kombikormu
“Mani ielika balotēties no Preiļu rajona. Tur bija Līvāni, kuros vairākas lielas rūpnīcas un dzīvoja daudz migrantu, kas runāja krievu valodā. Domāja, ka viņi balsos par mani. Vēl tur bija kolhoznieki, bet viņu lopiem vajag kombikormu (kombinēto barību — A. M.), taču tas atkarīgs no Agroproma organizācijas. Interfronte sarakstā ielika man pretī konkurentu, augstu ierēdni no Agroproma. Kad braukājām pa pirmsvēlēšanu sapulcēm, viņš, kā kāpa tribīnē, tā solīja Preiļu rajona iedzīvotājiem: “Ja ievēlēsiet mani, jums būs garantēts kombikorms.” Lauciniekiem tas nozīmīgs. Kad es cēlos kājās, teicu: “Ja ievēlēsiet mani, es turpināšu rakstīt grāmatas.” Ar tām govis nepabaros, bet — ko citu es varu?
Un, ko jūs domājat, lauku cilvēki, tie migranti, nobalsoja par grāmatām, ne par kombikormu. Viņus nebija ietekmējusi milzīgā kampaņa pret mani. Ieguvu 75% balsu, tā ka sāncensi apsteidzu ar lielu pārsvaru. Tas bija protesta balsojums.
Mūs ievēlēja pavisam 51 deputātu. 40 bija no Tautas frontes un tādi, kuri atbalstīja organizāciju, bet 11 — no Interfrontes.”
No gruzavika — Maskavas vilcienā
“Toreizējais Rīgas Izpildu komitejas priekšsēdētājs Rubiks neļāva mūs pavadīt uz Maskavu no Stacijas laukuma. Tauta mūs pavadīja caur sētas durvīm — mītiņš notika tirgus laukumā dzelzceļa otrā pusē, starp gaļas paviljonu un ielu, pa kuru kursē trolejbuss. Cilvēku jūra — laukums pilns, blakus ielas arī.
Mēs, tautfrontieši, stāvējām cilvēku priekšā gruzavikā (smagā automašīna — A. M.), sadevušies rokās, kā Ļeņins uz broņevika (bruņumašīna — A. M.). Tanī brīdī Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns pūlim paziņoja: “Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgu laulību starp Latviju un PSRS.” Kā es šo sadzirdēju, domāju: “Zeme, atveries! Gruzavik, pazūdi! Ko viņš apsolīja!” Man jau nav žēl, ka apsolīja, bet sapratu, ak, man tas būs jāpilda, viņš solīja arī manā vārdā. Kā es to laulību šķiršu?
Mūs pavadīja ar pūtēju orķestri, milzīgiem ziedu klēpjiem. Vulfonam bija tik daudz ziedu, ka tos nesa divi asistenti. Viņš bija cienījamos gados un nesa tikai mazu kūkas kastīti, jo kūkas bija liels deficīts. Mēs visi — ar ziediem. Protams, ka miliču jūra stāv apkārt un skatās, bet neko darīt, esam neaizskaramas personas — PSRS deputāti.
Kad jau biju vilciena kupejā, pa logu redzēju, ka cilvēki no rokām rokās dod uz priekšu rudzu maizes klaipu. Tā bija kādam jāsaņem, un es izgāju pretim. Vilciens jau sāka kustēties, un tieši man rokās iemeta kukuli. Ir arī bilde, kurā es stāvu, pacēlusi rokās rudzu maizi — spēka maizi. Tā mūs pavadīja no Rīgas — 1. sērijas beigas tai daļai, kas saucas Kremlis.”
Baltieši plāno rīcību
Marina Kosteņecka stāsta: “Iepriekšējā dienā pirms kongresa pulcējāmies neitrālā teritorijā — Lietuvas pārstāvniecības mājā. Maskavā bija arī Latvijas un Igaunijas pārstāvniecība, bet, tā kā lietuviešu delegācijā nebija neviena interfrontieša, tikāmies pie viņiem. Bijām visi tie baltieši, kuri noskaņoti par brīvības cīņu. Slepus no interfrontiešiem sākām plānot, kā mums jāuzvedas kongresā.
Landsberģis, radikālākais deputāts no leišiem, teica: “Kad spēlēs PSRS himnu, necelsimies kājās! Sēdot parādīsim zālei, ka Latvija, Lietuva, Igaunija ir okupēta un okupantu himnu neatzīstam. Tas būs protests. Viņam iebilda: no tiem krēsliem mūs tūlīt pārsēdinās automašīnās un visus — uz austrumiem. Tā būs visa mūsu kampaņa, un cīņa būs beigusies. Landsberģis teica: “Nē, tomēr sēdēsim!” Par himnu strīdējāmies pāris stundu — celsimies vai sēdēsim?
Beidzot Marju Lauristina, Tartu Universitātes profesore no Igaunijas, mierīgi teica: “Civilizētā sabiedrībā ir pieņemts nelaiķa priekšā noņemt cepuri. Tomēr piecelsimies un noņemsim cepuri.”
Lūk, tas vārījās iepriekšējā dienā.”
Pieceļ visu zāli
“Nākamajā dienā sākās PSRS Tautas deputātu 1. kongress. Vecākā paaudze atceras epizodi, par ko tagad stāstīšu. Kongress vēl nebija atklāts, Gorbačovs ar prezidiju nebija iznācis, tikko pārbaudīja, vai skan mikrofoni — viens-divi-trīs —, un skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs paziņojis, ka ievēlēto deputātu kvorums ieradies, kad pēkšņi no zāles kā sportists uz skatuves uzlēca sirms kungs, pārtvēra mikrofonu, un pirmie vārdi: “Manu vēlētāju vārdā…”
Kaut ko tādu PSRS dzirdēja pirmo reizi, ka vēlētāju vārdā bez atļaujas kāds sāk vērt vaļā muti, kamēr Gorbačovs nav iznācis un himna nav noskanējusi! “Lūdzu ar klusuma brīdi pieminēt tos upurus, kas gājuši bojā Tbilisi 9. aprīlī, kad [karaspēks] izdzenāja mierīgus demonstrantus.” Un, ko jūs domājat, visa zāle, ap 3000 cilvēku, uz nervu pamata piecēlās! Sirmais kungs bija deputāts no Latvijas, etniskais krievs, pēc izglītības ārsts Vilens Tolpežņikovs.
Iepriekšējā dienā mēs domājām, kā nepiecelties himnas laikā, bet otrajā dienā mēs, baltieši, visu zāli piecēlām kājās pēc aicinājuma pieminēt kritušos! Un tālāk Tolpežņikovs teica: “Es vēlētāju vārdā pieprasu izmeklēt, ar kādu gāzi cilvēki tika indēti!”
Pēc tam arī izveidoja izmeklēšanas komisiju, viņš tajā darbojās.”
Balso ar kājām
“Mūsu mērķis bija, ka Molotova-Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem tiktu atzīts par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Bija jāpanāk, ka šo jautājumu iekļauj kongresa dienaskārtībā. Zāle rēca, sita kājas, bija par un pret to. Kliedza, ka nepastāv tādi protokoli, tie ir fašistu izdomājums. Pēkšņi visa Lietuvas delegācija piecēlās un gāja ārā no zāles. Atkal — pirmo reizi PSRS notika balsojums ar kājām. Šodien ierasts, kad opozīcija protestē, tā iet ārā, bet toreiz vispār parādīja, ka politikā tā var būt.
Zālē aiz lietuviešiem sēdēja Tadžikijas delegācija, tad mēs, aiz mums — Igaunijas deputāti. Lietuvieši gāja mums garām. Labi atceros, ka Prunskiene tad uzsauca: “Broļi latvieši, ceļamies!” Vismaz puse no broļiem piecēlās un gāja ārā. Palika tie, kuri svārstījās, un, protams, stingri sēdēja interfrontieši. Tāds bija arī Baltijas kara apgabala komandieris Kuzmins, kas sēdēja man blakus ejas pusē. Viņš bija izstiepis savas kājas, tā ka netiku ērti ārā. Bet jāiet! Es atspiedos viņam uz pleciem — atvainojiet, ģenerāl! —, pārkāpu viņa kājām un aizskrēju uz durvīm pakaļ lietuviešiem. Televīzijas kameras drudžaini filmēja notiekošo un translēja tiešraidē. Dzirdēju no zāles: “Ejiet, ejiet, fašisti, un nenāciet atpakaļ!”
Izgājām vestibilā. Protams, cilvēki vienādos pelēkos uzvalkos mūs vēroja, visus piefiksēja. Kas notiks tālāk, nebija saprotams. Gorbačovs, nezinot, ko nu darīt, izziņoja kafijas pauzi. Plānā tās nebija, bet cilvēkiem vajadzēja nomierināties. Kad atgriezāmies zālē, bija labi — jautājumu par Molotova-Ribentropa paktu ielika dienaskārtībā.
Tālāk bija jāpanāk, ka vēsturiskos dokumentus izvērtē, uzraksta par tiem slēdzienu un pieņem lēmumu. Komisiju izveidoja, tās priekšsēdētājs bija Krievijas demokrāts Aleksandrs Jakovļevs. Neskatoties uz to, ka bija PSKP Centrālās komitejas sekretārs, galvenais ideoloģijas jomā, viņš bija mūsu pusē. Līdz [PSRS Tautas deputātu] II kongresam, kas notika 1989. gada decembrī, komisija ļoti cītīgi strādāja ar dokumentiem, apbraukāja puspasaules, tos vākdami, un uzrakstīja slēdzienu par Molotova-Rībentropa paktu.
II kongresā par to vajadzēja nobalsot, bet, lai vēsturiskais dokuments tiktu pieņemts, bija nepieciešams kvorums. To panākt nebija tik viegli.”
Skaidro cigarešu dūmos
“Ja man jāšķir nelikumīgā laulība starp PSRS un Latviju, tad kaut kas bija jādara. Es kafijas pauzēs strādāju vīriešu tualetē. Kosteņecka nav izvirtule, bet ko viņa tur darīja?
Vīriešu tualetei priekšā atradās smēķētava. Es nekad neesmu smēķējusi, bet dūmos godīgi stāvēju, saķērusi aiz žaketes pirmo deputātu, un skaļi stāstīju, kas ir Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli, kas — deportācijas 1941. un 1949. gadā, kāpēc Baltija grib kļūt brīva. Un, kad skaļi runā, apkārt pulcējas cilvēki, sanāca 10, 12, citreiz vairāk. Sākās diskusijas. Ne es vienīgā biju tik drosmīga, arī gleznotāja Džemma Skulme strādāja turpat. Viņa reiz noķēra vislielāko zivi, pašu Aleksandru Jakovļevu.
III kongress notika 1990. gada martā. Tik tikko lietuvieši 11. martā bija pieņēmuši Neatkarības deklarāciju, viņi to izdarīja pirmie no Baltijas valstīm. Kongresa dienaskārtībā plānoja tikai Gorbačova ievēlēšanu par prezidentu, bet pēkšņi pirmais izskatāmais jautājums — anulēt lietuviešu pieņemto deklarāciju, pieteikt viņiem ekonomisko boikotu! Izcēlās tāds skandāls! Atceros, ka Gorbačovs no tribīnes teica: “Nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat inteliģenti cilvēki!”
Kafijas pauzē Džemma Skulme noķēra vīriešu tualetē Jakovļevu un izmisusi viņam jautāja: “Kas ar mums tagad notiks?” Situācija tiešām bija traģiska. Viņš mierīgi paskatījās uz viņu un noteica: “Ar jums viss būs labi, bet kas būs ar mums?...” Tas vēsturiski arī piepildījās.”
Naktī izplata kopijas
“Mums bija vēl kāds aģentu darbs. Lai deputāti saprastu, par ko gribam nobalsot, igauņi starp I un II kongresu mājās nodrukāja visus Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus. Viņiem bija no Vācijas iegūtas kopijas, ko iztulkoja krievu valodā un pavairoja 3000 eksemplāros. Atveda uz Maskavu. Slepenā sapulcē prātojām, kā tos iedot deputātiem un panākt, ka arī izlasa.
Katru rītu Kremlī mums iedeva mapi ar dokumentiem, bet sapratām: ja iesniegsim kopijas oficiāli sekretariātā, tālāk par papīrkurvi dokumenti netiks. Pat ja ieliks mapēs, deputāti neizlasīs. Es arī nelasīju, jo bija dzīvajā jākaujas pa īstam ar deputātiem zālē.
Tad igauņi izdomāja taktiku. Tā kā visi deputāti dzīvoja divās viesnīcās Maskavas centrā un tajās mitinājās tikai viņi, naktī, tā ap trijiem, kad visi atgriezušies no bāriem un aizgājuši gulēt, — zem katra numura durvīm jāpaliek lapiņas. Sadalījām korpusus, stāvus, gaiteņus un naktī čībās gājām. Varētu teikt: kas nu tur liels! Tomēr kaut kāda varonība tā bija, jo katra gaiteņa galā sēdēja dežurante. Un ko tas nozīmēja padomju laikos intūristu (ārzemju tūristu — A. M.) viesnīcā! Cilvēks ar uzplečiem vismaz majora pakāpē. Skaidrs, ka Valsts drošības komitejas aģente labi redzēja, ko es daru, taču aizrādīt nedrīkstēja, jo es — neaizskarama persona, PSRS Tautas deputāte. Viņa varēja brīnīties un ziņot tālāk. Vai to darīja, nezinu.
Kongresa zāle bija milzīga, tās ejās stāvēja brīvie mikrofoni. Otrajā dienā pie viena pieskrēja interfrontiski noskaņots deputāts, turēja rokā mūsu lapiņas un kliedza: “Skatieties, ko tie fašisti naktī man iemetuši!” Fašisti sēdēja klusi, mierīgi un laimīgi, jo gājiens nostrādāja. Ja vēl kāds nebija izlasījis, nu noteikti apskatījās, kas viņam bija palikts zem durvīm. Tāds bija darbs, lai sagatavotu Molotova-Ribentropa pakta atzīšanu.”
Jakovļevs neatkāpjas
“II kongresā Jakovļevs ziņoja par slepenajiem dokumentiem, un par tiem notika pirmais balsojums. Viņa formulējumi viltīgi, tomēr atslēga bija — atzīt par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža. Pirmajā balsojumā no milzīgās zāles pietrūka dažu desmitu balsu, lai pieņemtu lēmumu. Mums tā bija katastrofa, iekritām depresijā.
Taču Jakovļevs neatkāpās un kongresa pēdējā darba dienā vēlreiz kāpa tribīnē. Bija dabūjis vēl vienu dokumentu, ar ko varēja pārliecināt publiku, un vēlreiz lika jautājumu uz balsošanu. 1998. gada 24. decembrī Kremlī deputāti nobalsoja par Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, ka tie spēkā neesoši kopš pieņemšanas brīža. Tā bija mūsu uzvara, kas deva zaļo gaismu Neatkarības deklarācijai.
Diemžēl šodien skolu vēstures grāmatās neatkarības atgūšana sākas tikai ar 4. maiju. Taču tās nebūtu, ja nebūtu nobruģēts ceļš. Es augstu vērtēju deputātus, kuri 4. maijā nobalsoja par, viņi ir varoņi un labi iemūžināti, bet man mazliet sāp sirds, ka aizmirsti tie PSRS Tautas deputāti, kas bija pirmais oficiālais ešelons. Protams, Latvijā jau agrāk gan Helsinki-86, gan Vides aizsardzības klubs un citas organizācijas Latviju virzīja uz brīvību, bet valsts līmenī mēs bijām pirmie, kurus sūtīja uz Maskavu un kas atklāti cīnījās par valsts neatkarību.”
Izlemj braukt glābt
M. Kosteņecka tagad pārvietojas invalīdu ratiņos. Viņa spēj par savu situāciju pajokot, bet, katrs saprot, tā ir smaga. Ārsti oficiāli atzinuši, ka viņas saslimšana saistīta ar Černobiļu. Pēc atomelektrostacijas avārijas rakstniece tur bijusi trīs reizes. “Kā es nokļuvu? Vienmēr kaut kur iekuļos...” viņa teica.
Bija vēls 1986. gada oktobra sestdienas vakars. Rakstniece devās mājup no draudzenes dzimšanas dienas svinībām. Tās notika Rīgas centrā, bet viņa dzīvo pilsētas malā Purvciemā, tāpēc pie Matīsa tirgus gaidīja trolejbusu. “Pilnīgi tukša iela, kļuva neomulīgi. Pēkšņi manā priekšā, nez no kurienes uzradies, nostājās kolēģis, dzejnieks Uldis Bērziņš! Viņš arī vienmēr bija tajā kompānijā, kas mēs Dubultu jaunrades namā dzērām kafiju līdz rītam, tā ka bijām pazīstami,” viešņa stāstīja.
“Teicu: “Cik labi, ka esi te, pastāvi ar mani kopā, kamēr pienāks trolejbuss.” Viņš miermīlīgi atbildēja: “Nu, labi.” Un tad: “Vai gribi pirmdien lidot uz Černobiļu?” Teicu: “Uldi, es neko nesaprotu no fizikas, bet, klausoties Amerikas balsi, saprotu, ka tur noticis kas tāds, ka vienkārši braukt ekskursijā — paldies, nē!” Bet viņš stāstīja: “Zini, tur ir arī Latvijas pulks. Mūsu cilvēkus iesauca uz diviem mēnešiem, divas grupas jau nomainīja, bet tiem, kas tur tagad, teica, lai paliek vēl visu oktobri. Tad beigsies Latvijas termiņš, kurā bija jānodrošina ar cilvēkiem katastrofas seku likvidēšanai, jaunu grupu nevedīs.” Divi mēneši pagājuši, mājās skaita dienas un stundas, kad cilvēki atgriezīsies, bet pēkšņi — palieciet!
Igauņi sacēlās — gāja uz staciju, lai brauktu prom. Protams, viņus ātri vien armija atgrieza atpakaļ. Sodīja tā, ka lika strādāt vēl visu ziemu līdz pavasarim, jo, ko darīt, tur bija. Igauņiem arī lika celt ziemas teltis. Kas notika Latvijas pulkā? Tajā neviens neprotestēja, bet sākās depresija. Pirmais pakārās ārsts, otrais — ierēdnis. To visu man Uldis stāstīja, kamēr gaidījām trolejbusu.
Partijas ceka lika Rakstnieku savienībai savākt no rakstniekiem grāmatas ar autogrāfiem un tās aizvest uz Černobiļu mūsu pulkam, lai paceltu garu. Grāmatas bija parakstītas, bet braukt neviens negribēja. “Es vienīgais pieteicos brīvprātīgi. Divi bērni man ir, trešo neplānoju — piekritu,” Uldis teica. No Rakstnieku savienības komandēja trīs cilvēkus — Literatūras un Mākslas redaktoram Andrim Sproģim bija jābrauc ar partijas pavēli, Uldis Bērziņš pieteicās pats, vēl vajadzēja atrast trešo. “Ko mēs, divi vīrieši, aizbraukuši pie vīriešiem... Bet, ja černobilieši ieraudzītu dzīvu Kosteņecku — tolaik biju populāra rakstniece, mani pazina sejā —, tas būtu pavisam citādi,” Uldis teica.
Vārdu sakot, trolejbuss vēl nebija atbraucis, kad es Matīsa ielā gandrīz pusnaktī Bērziņam pateicu: “Pirmdien lidosim kopā!””
Medicīnas teltī auksti
“Černobiļā pavadījām trīs dienas, bijām gan stacijā, gan pamestajā Pripetas pilsētā. Purvā bija uzcelta telšu pilsētiņa, mēs ar Uldi Bērziņu gulējām medicīnas teltī. Tā bija sadalīta ar aprakstītiem palagiem, ar nodaļu nosaukumiem. Es gulēju terapijā, Uldis aiz palaga — ķirurģijā. Manā daļā kurējās taupības krāsniņa, dežurējošais karavīrs visu nakti ik pa laikam pie tās klusi, cik nu klusi var kirzas zābakos, piegāja.
Es negulēju nevienu nakti, pārāk daudz bija iespaidu, tāpēc dzirdēju visu notiekošo. Klausījos — karavīrs iemeta malku krāsniņā, lai man, tieši man, būtu siltāk. Kad jau tuvojās rītausma un caur brezenta lodziņu varēja redzēt, svīst gaisma, bija vēss, viņš atkal iemeta malku. Tad pienāca pie manis un sāka pogāt vaļā savu siksnu... Es domāju: tikko viņš man pieskarsies, vēršu acis vaļā un sākšu brēkt, jo blakus ķirurģijā guļ Uldis Bērziņš. Bet karavīrs noņēma siksnu, novilka šineli un uzmanīgi uzmanīgi uzlika man to pa virsu plānajai armijas segai. Un uz pirkstgaliem vienā gimnastjorkā (kreklā — A. M.) izgāja ārā vēsajā rītā.
Tajā brīdī es jutos sieviete, kā augstākā sūtne uz Zemes! Mani kā simbolu apsedza ar šineli, sievieti, kas turpinās dzīvību. Tāda bija tur esošo cilvēku attieksme pret to, ko viņi darīja, — aizstāvēja pasauli no sērgas, lai tā neaiziet pie viņu sievām, mātēm un meitām.
Tas nebija viss! No rīta, dzerot tēju, kafiju, es dakteriem stāstīju, kas notika. Viņi mani mierināja, ka karavīrs tāpēc karavīrs, lai izturētu, gan jau nesaaukstēsies.”
Leģenda dzīvo
“Pagāja vairāki gadi, es strādāju Latvijas Radio. Pēkšņi vienā dienā manā kabinetā atskanēja telefona zvans. Runāja sieviete: “Ir nomiris černobilietis dakteris Serebrovs. Vai jūs varētu savā autorprogrammā pateikt, cikos un kur būs bēres, lai cilvēki var aiziet. Viņam bija daudz pacientu.” Mums bija aizliegts ko sludināt, bet es noteikti gribēju paziņot par bērēm, kaut vai mani pēc tam atlaistu no darba. Ar dakteri mēs bijām kopā Černobiļā, es viņu pazinu.
No sākuma pārsteigumā iesaucos: “Ko, Serebrovs nomiris?!” Sieviete otrā galā sāka raudāt, teica: “Es esmu viņa meita. Tēvs pēdējā laikā ļoti smagi slimoja. Viņš klausījās jūsu raidījumus un vienmēr, kad dzirdēja jūsu balsi, teica (krieviski — A. M.): “Marina, Marina, mūsu Marina! Mēs viņu sedzām ar šineļiem.” Tikai reizi mani apsedza, bet stāsts par to notikumu izplatījās tik ātri kā uguns, tas kļuva par leģendu. Tā leģenda dzīvo vēl šodien černobiliešos. Un tas “mēs viņu sedzām ar šineļiem” man ir lielākais ordenis.
Es neko nenožēloju, ka uz turieni braucu un tik daudz ko redzēju. Lepojos, ka tajā brīdī biju tur, kur mani vajadzēja apsegt ar šineli. Paldies vīriem, kas Černobiļā strādāja! Es viņu priekšā noliecu galvu.”
