Jāņa Dripes, arhitekta un LNB Atbalsta biedrības valdes locekļa raksts. Publicēts laikrakstā "Brīvā Latvija". Foto autors Jānis Dripe.
Nevienam nav jāiepazīstina arhitektu sabiedrība, pasaules latviešu sabiedrība vai pasaules inteliģence ar arhitektu Gunāru Birkertu – to lieliski dara par viņu publicētās monogrāfijas, arhitektūras periodika un, visbeidzot un vispārliecinošāk, vairāki simti viņa projektētu ēku.
21.gs. otrajā desmitgadē mums ir svarīgi runāt par Birketa radošā darba vainagojumu, par Birkerta arhitektūras filozofiju, principiem un metodi, kas koncentrētā veidā skatāma vienā īpašā un pašam autoram svarīgā būvē – Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Šai ikoniskajai būvei ir vēl kāda atšķirīga iezīme no citiem Birkerta darbiem – te Birkerta ekspresīvā modernista un metaforista arhitektūra krustojas ar viņa dzimtas latvisko un dziļi kultūrā balstīto izcelsmi. Te vairāk naratīvu, kas tieši balstīti Latvijas folklorā, literatūrā un tradīcijās, arī pamatots sentiments un ēkas projekta tapšanas laika gars.
Interesantais kultūrvēsturiskais fakts, ka trīs gadus pirms padomju režīma krišanas, 1988. gada Ziemassvētkos, Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris zvanīja arhitektam Gunāram Birkertam un piedāvāja projektēt Latvijas Nacionālo bibliotēku bija pilsoniska uzdrīkstēšanās un domāšana „ārpus sistēmas”. Tomēr šai rīcībai bija vismaz 4 priekšnosacījumi – Birkerta latviskā izcelsme un viņa dzimtas īpašā vieta Latvijas kultūrvēsturē, paša arhitekta vizītes Latvijā 20.gs.astoņdesmitajos gados un publiskie priekšlasījumi par arhitektūru, Birkerta īpašā pieredze bibliotēku projektēšanā un jau tobrīd ASV īstenoti 8 izcili bibliotēku ēku projekti, kā arī neveiksmīgais 1988.gada Latvijas arhitektu konkurss jaunai Nacionālās bibliotēkas ēkai.
Varbūt šis ir īstais brīdis atskatam uz Gunāra Birkerta dzīves pamatiem un pieturpunktiem? „Es esmu dzimis zem viena zvaigznāja ar moderno arhitektūru un gandrīz tad pat, kad dzima Bauhaus arhitektūras skola”, saka pats Birkerts. Viņš dzima jaunās un neatkarīgās Latvijas valsts septītajā gadā, 1925.gada 17.janvārī un viņa vecāki Pēteris Birkerts (1881 – 1956) and Mērija Šopa Birkerts (1894 – 1982) pārstāvēja to akadēmiski izglītoto Latvijas inteliģences daļu, kas latviskās kultūras mantojuma vērtības un īpaši folkloru sāka apzināt un sistematizēt vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā. Birkerta tēvs Pēteris ir viens no sava laika Latvijas izglītotākajiem cilvēkiem – atzīts daiļrades psihologs, rakstnieks, folklorists un filozofs. Māte– valodniece, folkloriste un mīlēta skolotāja. Šis jēdzieniski blīvais Birkerta vecāku garīgais mantojums un ietekme uz nākamo arhitektu ļauj Birkerta daiļrades pētniecei un arhitektūras kritiķei Kay Kaiser secināt: „latviskie simboli, mitoloģija un literatūra veidoja Birkerta personību jau pirms viņš pats spēra pirmos soļus. Birkerts ir mantojis savu vecāku izteiksmes spēju. Trāpīgas metaforas, asprātība un simboli, kas tik raksturīgi viņa arhitektūrai, ir meklējami šajās kopsakarībās. Un Birkerta interese par radīšanas psiholoģiju ir tieši saistīta ar viņa tēva radošo darbību”.
Mēs nereti runājam par ēkas dvēseli, par tās muzikalitāti. Man to šķiet svarīgi akcentēt arī saistībā ar Birkertu – viņš jaunībā dziedāja korī (latvieši ir viena īsta kordziedāšanas nācija, vai ne?), spēlēja vijoli un klavieres. Zīmīgi, ka Birkerta dzimtas klavieres (tās pašas, pie kurām Meistars sēdējis savos bērna gados) tagad atrodas un tiek lietotas Latvijas Nacionālās bibliotēkas virsotnes publiskajā zonā.
No 1938.gada Rīgas 1.ģimnāzijā Birkerts nopietni studēja eksaktos priekšmetus, kā arī vācu un angļu valodu. Zīmīgi, ka jau skolas laikā, 13 gadu vecumā Birkerts skaidri izlēma, ka būs arhitekts – to spontāni iespaidoja kāda vecāka skolas biedra arhitektūras studiju zīmējums izstādē, kas bija veltīta nākotnes profesijas izvēlei. 1941.gadā Birkertu ģimene piedzīvoja pirmo padomju okupāciju un 1944. gadā, 2. Pasaules kara beigu posmā, tuvojoties otrajai padomju okupācijai, Gunārs Birkerts kopā ar drauga Augusta Graša ģimeni izceļo uz Vāciju un apmetas Nordlingenā. Karam beidzoties, 1945. gadā, Birkerts ārzemju studentu konkurencē tika uzņemts Štutgartes Tehniskajā augstskolā. Skaistā Silvija Zvirbule paliek Nordlingenā, bet studenta istabu Gunārs īrē kopā ar Augustu Grasi, kurš visu mūžu palika Birkerta labākais draugs. Viņam Meistars projektējis vairākas savrupmājas.
20 gadu vecumā, uzsākot studijas, Birkerts saprata, ka tā ir viņa lielā iespēja. Studiju laikā uz Birkertu īpašu iespaidu ar savu neatkarīgo domāšanas veidu, sintezēto pieeju arhitektūras procesu analīzei un arī dzīves stilu atstāja profesors Rolfs Gutbrods. Sarunās ar profesoru Birkerts iepazina Hansa Šarūna un Rūdolfa Šteinera arhitektūras principus.
1949.gada nogalē Birkerts beidza studijas Štutgartē. Tās bija pamatīgas un praktiskas vecās pasaules zināšanas, kas no Tehniskās augstskolas puses tika apstiprinātas ar arhitekta un inženiera diplomu. Bet Birkerta skats visu studiju laiku bija vērsts uz jauno pasauli un 1949.gada decembrī, tieši mēnesi pirms viņa 25. dzimšanas dienas „Birkerta kuģis” piestāja Ņujorkas ostā pēc 11 dienu brauciena no Vecās pasaules.
Ja visa iepriekšējā Birkerta biogrāfija bija vairāk vecāku, vēstures un 2. Pasaules kara notikumu diktēta, tad Amerikas laiks ir viņa paša prāta spēju, talanta un profesionālās diplomātijas rezultāts. Te nepieciešamas divas atkāpes – viņa tēvs Pēteris Birkerts jau bija ieminis dēlam ceļu uz Ameriku – 1905.gadā viņš ieradās ASV lai studētu Valparaiso un Kolumbijas universitātēs. Savukārt Gunārs Birkerts jau 1947.gadā, vēl mācoties Štutgartē, mēģināja iestāties Mičiganas universitātē. Neņēma pretī, neesot pietiekami sagatavots. Pagāja tikai divpadsmit gadi un šīs Universitātes laipni aicināts Birkerts tur sāka strādāt kā arhitektūras profesors. Un par savu profesora darbu saņēma Mičiganas universitātes un citu arhitektūras skolu atzinības un goda titulus. Vai tā ir nejaušība, sakritība vai liktenis?
Pašā 1950. gada sākumā Birkerts sēdās Amerikai tik pazīstamajā Greyhound autobusā un ar profesora Rolfa Gutbroda rekomendācijas vēstuli devās pie Ero Sārinena. Sārinena periodu un laiku līdz 1959.gadam pie slavenā japāņa Minoru Jamasaki Birkerts atzīst par vērtīgu izaugsmes periodu sava laika lielu un dažādas mentalitātes arhitektu vadībā. „Es esmu klausījies pietiekami ilgi. Mani mācekļa gadi ir beigušies. Tagad ir mans laiks izpausties”, saka Birkerts un sāk savu arhitekta praksi.
Tālāk seko veiksmes stāsts ar ikoniskām būvēm ASV pusgadsimta garumā, vairākas monogrāfijas, paša meistara radīšanas procesa teorētiski formulējumi, neskaitāmas profesionālo žurnālu vāku bildes, profesora darbs University of Michigan un vieslekcijas neskaitāmās pasaules arhitektūras skolās.
Birkerts ir pārliecināts otrās paaudzes modernists šī jēdziena plašākā tulkojumā, viņa arhitektūra ir organiska un kontekstuāla tās dziļākā būtībā. Viņš strādā ar būvēm virs zemes un pazemē – gaismu viņš padara par nemateriālu celtniecības materiālu. Birkerts ir gaismas arhitekts. Laika gara (zietgeist) klātbūtne, tāpat kā simboli un metaforas, raksturo Birkerta labākos darbus. Un visbeidzot, viņa projektēto ēku izteiksmes dinamika ļauj Birkertu dēvēt par ekspresīvu modernistu, piešķirot viņa arhitektūrai papildus savpatību.
Birkerts pats, kritiķi un pasaulē atzīti kolēģi ir radījuši pārliecinošus formulējumus par arhitekta daiļrades metodi un atsevišķām būvēm.
Britu arhitektūras kritiķis Herberts Raits (Herbert Wright) saka, „Gunārs Birkerts, viens no redzamākajiem ASV pēckara perioda arhitektiem, ir attīstījis modernismu caur metaforu un materiālu lietojumu. Tagad viņš ir īstenojis īpašu būvi stikla kalna veidolā savā dzimtenē – jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, simbolu valsts neatkarībai”. Mūsu bibliotēka tagad pievienojas citām Birkerta ikoniskajām būvēm ASV – Mineapoles Federālo rezervju bankai, Korningas stikla muzejam vai Kempera modernās mākslas muzejam. Vai M.Lutera Kinga Jr.bibliotēkai Sanhozē, kas ir tikpat liela kā mūsu Nacionālā bibliotēka.
Kad man dienu pirms Birkerta 90tās dzimšanas dienas interneta portāls Delfi lūdza uzrakstīt dažus teikumus par arhitektūras meistaru, kolēģi un draugu Gunāru Birkertu, es akcentēju radoša cilvēka brīvību un liela arhitekta priviliģēto statusu. Un rakstīju: ”šim vīram viss ir – Latvijas kultūrā dziļi sakņota dzimta, vētraina, sportiska un dramatiska jaunība, šarmanta sieva (joprojām tā pati Nordlingenā iepazītā Silvija Zvirbule, kura Gunāru 1949.gada 17.decembrī sagaidīja ierodamies Ņujorkas ostā), trīs bērni un pulks mazbērnu. Un viņi visi bija klāt vienā no Birkerta dzīves emocionāli un profesionāli piepildītākajiem brīžiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšanas vakarā 2014.gada 29.augustā. Atceraties Birkerta žestu ar malā nolikto spieķi un vīrišķīgi emocionālo runu pēc 25 gadus darīta un godam padarīta darba, uzceļot Latvijas Nacionālo bibliotēku – tad Karaliskā augstība, Valsts prezidents, Saeimas priekšsēde, ministri, vēstnieki un visi klātesošie cēlās kājās un ilgiem aplausiem godināja arhitektūras meistaru – standing ovation, rakstītu pasaules prese! Tādus brīžus nevar plānot vai režisēt to patiesajā vērtībā – tie ir jānopelna ar pamatīgi nodarbinātu talantu. Nav tik svarīgi, vai mēs savējo Bibliotēku cildinām vai nenovērtējam – šī ēka jau ir pasaulē profesionāli pamanīta un novērtēta, tā pārceļ mūs citā „arhitektūras spēļu” līgā. Vācijā tūliņ iznāks grāmata par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Tāpēc, ka Birkerta. Un tā ir Birkerta dāvana Latvijai īsi pirms viņa 90 tās dzimšanas dienas 17.janvārī, arī viņa radošā darba elegants vainagojums”.
25 gadus ilgais Nacionālās bibliotēkas tapšanas periods, ticība vai neticība Bibliotēkas idejai un Birkerta klātbūtnes faktors šajos procesos ir bijis arī kā nācijas pašapziņas, pašcieņas, pašnovērtējuma un ticībspējas spogulis. Tāpēc man prieks citēt tagad jau Eiropā atzītā latviešu jaunā literāta Jāņa Joņeva rakstīto: „Jaunās lasītavas ir brīnišķīgas. Tur ir mīkstie krēsli un dīvāni un vienmēr var atrast vietu, kur nolīst. Tur ir pat kabīne, kurā var spēlēt klavieres. Beidzot var pats brīvi tikt pie grāmatām, ja nu gadījumā nemaz nezini, ko īsti gribi, un patīk īsto atrast, pašam rakājoties un meklējot. Tieši tā taču grāmatas tiek atrastas. Tie ir tie īstie zināšanu ceļojumi - pa plauktiem. Un tagad starp plauktiem var sajūsmā izplest rokas. Lai nokopētu, nav kā mīļajā, vecajā bibliotēkā jāiet caur trejādiem gaiteņiem, galamērķī sasitot galvu pret stenderi. Protams, labāk būtu, ja skenēšana nemaksātu astoņus centus par lapu, bezmaksas internets nebūtu tikai stundu un datorprogrammas būtu saprotamākas. Bet gan jau tas uzlabosies. Galvenais - mums ir bibliotēka, kurā varētu uzturēties ieraduma pēc, nevis, kā līdz šim, dabūt, ko vajag, un prom. Tad arī būsim kontingents, ko prieks satikt lasītavā. Man šķiet, mans kolēģis ļoti labi izteicās par jauno bibliotēku, tā ļoti latviski diagnosticējoši: «Kauns atzīties, bet man patīk.» Man pat kauna vairs nav. Sveicu mūs visus ar Gaismas pili!”
Mums atliek vien novērtēt Birkerta izdarīto un gara acīm skatīt to zināšanu iespēju platformu un pasaules atpazīstamības iespēju, ko caur Eiropas prezidentūras pasākumiem Nacionālajā bibliotēkā mēs iegūstam. Šajā „stikla kalnā” pakāpjoties paši sevi labāk iepazīsim un citi mūs pamanīs. Tur arī tā radošā cilvēka privilēģija un brīvība – dāvināt karaliskas dāvanas citiem savā dzimšanas dienā.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrībai bijis liels gods pazīt un satikt cienījamo arhitektu Gaismas pils tapšanas ceļā, kā arī kopīgi piedzīvot lielo mirkli – Bibliotēka ir gatava! No sirds sveicam un godinām Birkerta kungu lielajā un skaistajā dzīves jubilejā!
Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība
